«Uzklausi mani, puis,» es iekaisu. «Labāk pagaidi, kamēr nāve saķers tevi pie dzeltenās rīkles, paklausīsimies, kādu meldiņu tad tu vilksi.»
Pusstundu vēlāk redzēju, ka Nevila furgons devās ceļā. Pēc īsa brīža Džims skriešus metās atpakaļ un pieskrēja man klāt.
«Bās,» viņš ierunājās, «negribēju aizbraukt, neatvadījies no tevis, tāpēc ka droši vien tev ir taisnība: mēs nekad neatgriezīsimies.»
«Tātad tavs saimnieks patiesi sataisījies uz Suleimana kalniem, Džim, vai arī tu melo?»
«Nē,» atbildēja Džims, «tas ir tiesa. Saimnieks teica, ka viņam par katru cenu jāiegūst vai vismaz jāmēģina iegūt bagātība, un kāpēc lai viņš nepamēģinātu kļūt bagāts ar dimantu palīdzību.»
«Pagaidi mazliet, Džim,» es lūdzu, «še tev zīmīte, ko nodot saimniekam, bet apsoli man atdot to viņam tikai tad, kad būsiet sasnieguši Injati.» (Tas bija apmēram simt jūdžu no šejienes.)
«Labi,» viņš atteica.
Es paņēmu gabaliņu papīra un uzrakstīju: «Lai tas, kas dosies turp … kāpj augšā pa sniegiem, kas guļ uz Sābas ķēniņienes kreisās krūts, kamēr sasniegs pašu krūts galu. Tā ziemeļu pusē sākas Zālamana Lielais ceļš.»
«Nu tad, Džim,» es teicu, «kad atdosi šo zīmīti saimniekam, pasaki, ka stingri jāseko šim padomam. Iegaumē, ka tev nevajag tūlīt atdot viņam šo papīriņu, tāpēc ka es negribu, lai viņš grieztos atpakaļ un sāktu man uzdot jautājumus, uz kuriem man nav nekādās patikas atbildēt. Bet tagad ej, dīkdieni, rati jau gandrīz izzuduši skatienam.»