Viņam bija dzelteni mati, kupla dzeltena bārda, pareizi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas lielas, pelēkas acis. Mūždien nebiju redzējis glītāka cilvēka, un nez kāpēc man likās, ka tā vajadzēja izskatīties senajiem dāņiem. Tas gan nebūt nenozīmē, ka es daudz ko zinu par tiem; pazinu gan vienu mūsdienīgu dāni, kurš mani aptīrīja par desmit mārciņām. Bet man iekrita prātā, ka reiz es tiku redzējis gleznu, kurā bija attēloti šādi spēkavīri, pēc manām domām, ļoti līdzīgi baltiem zulusiem. Viņi tukšoja no raga darinātus kausus, un garie mati viņiem krita pār muguru. Vērojot šo cilvēku stāvam pie trapa, es nodomāju, ka vajadzētu viņam mazliet ataudzēt matus, uzvilkt uz varenajiem pleciem tērauda bruņu- kreklu, satvert rokās lielo kaujas cirvi un no raga darinātu kausu, un viņš droši varētu noderēt par modeli šai gleznai. Starp citu, dīvaini, kā izcelšanās liek sevi manīt; vēlāk man nāca zināms, ka sera Henrija Kērtisa — tāds bija šā lielā vīra vārds — dzīslās patiešām ritēja dāņu asinis. Viņš man ļoti atgādināja vēl kādu, taču, ko īsti, tobrīd nevarēju atminēt.
Otrs, kas stāvēja, sarunādamies ar seru Henriju, neliela auguma padrukns tumšmatis, bija pavisam cita kaluma vīrs. Man likās, ka tas ir jūras virsnieks. Nezinu, kālab tas ir tā, — bet jūras virsnieku uzreiz var pazīt. Man iznāca ar viņiem kopā doties medībās, un jāsaka, ka viņi vienādiņ izrādījās neparasti drošsirdīgi un patīkami cilvēki, kādus reti gadās sastapt, lai gan tie paraduši stipri lamāties.