Un tā nu apmēram pirms astoņpadsmit mēnešiem es pirmoreiz sastapos ar seru Henriju Kērtisu un kapteini Gudu, un tas notika šādā kārtā. Biju devies ziloņu medībās netālu no Bamangvato [6] , bet man nekādi neveicās. Viss gāja šķērsām vien, un kroni visam uzlika tas, ka vēl saķēru ļoti stipru drudzi. Tikko biju kaut cik atkopies, devos uz Dimantu laukiem, pārdevu visu ziloņkaulu, cik vien man bija, līdz ar ratiem un vēršiem, atlaidu savus medniekus un sēdos pasta ratos, kas brauca uz Keiptaunu. Nedēju nodzīvojis tur un atskārtis, ka viesnīcā mani pamatīgi apšmauc, kā arī apskatījis visu, kas pilsētā bija ievērības cienīgs, ieskaitot botāniskos dārzus, kuri, manuprāt, valstij dod lielu labumu, un jauno parlamentu, kas turpretī nedod itin nekādu, es nolēmu atgriezties Natalā ar kuģi «Dunkeld», kas tobrīd atradās dokā, gaidīdams pienākam no Anglijas tvaikoni «Edinburgh Castle». Samaksājis par koju, uzkāpu uz kuģa. Sai pašā pēcpusdienā pārsēdās arī pasažieri no «Edinburgh Castle», kuri gribēja braukt uz Natalu. Pacēlām enkuru un devāmies jūrā.
Starp pasažieriem, kas uzkāpa uz kuģa, manu uzmanību saistīja divi. Viens no viņiem, ap trīsdesmitiem, bija vislielākā auguma vīrs, kādu man jebkad nācies redzēt, spēcīgām, garām rokām.