- Velns parāvis! - Čena kliedza, mežonīgi klabinādama taustiņus. - Man zūd jebkāda pieeja.
Ekrāna vidū nesteidzīgi iegaismojās viens vārds. Zinātnieki klusējot to vēroja. Pat Volkonskis, kurš vel pirmīt satraukumā bija pacēlis balsi, aprāvās pusvārdā. Neviens nekustējās.
Volkonskis iesmējās saspringtus, spiedzīgus smieklus, tie skanēja histēriski un izmisīgi.
Dolbijā spēji uzvirmoja dusmas. - Kuces dēls tāds, tu to izdarīji?!
Volkonskis papurināja galvu, sašūpodams taukainās pinkas.
- Tev tas šķiet smieklīgi? - Dolbijs noprasīja un, rokas dūrēs sažmiedzis, cēlās no krēsla. - Tu uzlauz četrdesmit miljardus vērtu eksperimentu un tagad ņirdz mums sejā?
- Es nekur nav ielauzies, - Volkonskis atbrēca, noslaucīdams lūpas. - Tu aizver muti.
Dolbijs pagriezās pret zinātnieku grupiņu. - Kurš to izdarīja? Kurš sačakarēja "Izabellu"?
Viņš pievērsās vizualizētajam un skaļi nolasīja tur redzamo vārdu - izspļāva to nevaldāmās dusmās
sveicieni
Dolbijs atkal pagriezās pret pārējiem. - Es nositīšu to mērgli, kas to izdarījis.
doktora Stentona Lokvuda Trešā, Savienoto Valstu prezidenta padomnieka zinātnes jautājumos, kabinetam, kas atradās Septiņpadsmitajā ielā. Ilgā darba pieredze Vašingtonā Fordam apliecināja - kabineti iekārtoti tā, lai iespējami daudz vēstītu par tā īpašnieka personības daļu, kas redzama visiem, fasādi, taču vienmēr bija rodams arī kāds iekšējai būtībai raksturīgs noslēpums. Fords vērās apkārt šā noslēpuma meklējumos.