-   Reja? Kas vizualizētajā īsti notiek?

-   Nav ne jausmas. No detektoriem saņemu vienmērīgu sakarī­gu datu plūsmu. Spriežot pēc tā, "Izabella" nemaz nav nobrukusi.

-    Kā tu izskaidrotu to, kas redzams ekrānā?

Čena pacēla galvu un iepleta acis. - Johaidī! Neko nesaprotu.

-   Tas kustas, - Dolbijs rādīja. - It kā celtos augšup.

Detektori iedziedājās, un visu telpu piepildīja to spalgā sīk­šana.

-    Rej, tie ir atkritumdati, - Edelšteins neatlaidās. - Dators ir nobrucis - tas nevar būt nekas īsts.

-    Es nemaz neesmu tik pārliecināts, ka tie ir atkritumdati, - Hazēliuss attrauca, cieši raugoties ekrānā. - Maikl, kādas ir ta­vas domas?

Daļiņu fiziķis kā nohipnotizēts blenza ekrānā. - Pilnīgi nesa­protami. Neviena krāsa, neviens apveids neatbilst daļiņu enerģi­jām, lādiņiem un grupām. Tas pat nav radiāli nocentrēts nulles koordinātā; tas izskatās pēc savāda, magnētiski saistīta plazmas mākoņa.

-    Es jums saku, - Dolbijs atkārtoja, - tas kustas, tas tiecas ārā. Tas ir kā… Ak, kungs, kas tas īsti ir?

Viņš aizžmiedza acis, cenzdamies atgaiņāt noguruma izraisī­to smeldzi. Varbūt viņam tikai rādās. Atvēris acis, viņš tomēr ieraudzīja to pašu - un tas pletās aizvien platāks.

-   Slēdziet ārā! Nekavējoties slēdziet "Izabellu" ārā! - Mersera sauca.

Piepeši ekrāns pildījās ar ņirbu un izdzisa, palikdams pilnīgi melns.