un izdzertas tikpat krūzes sliktas kafijas. Dolbijs stāvēja pie liela plakanā ekrāna. Tas bija tumšs - vielas un antivielas protonu kūļi vēl nebija savirzīti klāt viens otram. Kamēr palielināja jaudu un atdzesēja "Izabel­las" supravadītāju elektromagnētus, lai varētu novadīt nepiecie­šamos ārkārtīgi lielos strāvas apjomus, pagāja vesela mūžība. Pēc tam diezgan ilgu laiku prasīja stara spožuma palielināšana ik pa pieciem procentiem, staru fokusēšana un pielāgošana, suprava­dītāju magnētu pārbaude un dažādu pārbaudes programmu iz­pilde pirms jaudas palielināšanas par kārtējiem pieciem procen­tiem.

-   Jauda - deviņdesmit procentu, - Dolbijs skanīgi pavēstīja.

-    Kristus vārdā, nolāpīts! - kaut kur aiz muguras iesaucās Vol­konskis un ieblieza Sunbeam kafijas automātam tā, ka tas nogra­bēja kā Dzelzs Malkascirtējs. - Jau tukšs!

Dolbijs apspieda smaidu. Šo divu nedēļu laika, kamēr viņi at­radās šajā plakankalnē, Volkonskis bija izrādījies īsts prātvēders. Sakumpis, noskrandis eiropietis ar gariem, taukainiem matiem, ieplīsušu tenisa kreklu un plānu bārdas skrandiņu pie zoda. Pui­sis drīzāk atgādināja narkomānu, nevis ģeniālu programminže- nieri. Taču tā izskatījās daudzi šā amata pārstāvji.