"Izabellas" sīkšana kļuva spalgāka, tīrāka.

-   Vienu mirkli! - iesaucās Volkonskis, salīcis pār superdatora darbstaciju. - "Izabella" ir… lēna.

Dolbijs apcirtās.

-   Iekārtai nav nekādas vainas. Noteikti kārtējā kļūme program­matūrā.

-    Programmatūrā nav problēmu, - Volkonskis atcirta.

-   Iespējams, vajadzētu apstāties, - Mersera ierosināja. - Vai ir kāda liecība par miniatūru melno caurumu rašanos?

-    Nav, - Čena attrauca. - Nav nekādās Houkinga radiācijas pēdas.

-    Deviņdesmit deviņi, komats, pieci, - Dolbijs sacīja.

-    Redzu lādētu daļiņu plūsmu, divdesmit divi, komats, sep­tiņi triljoni elektronvoltu, - Čena norādīja.

-    Kāda tipa? - taujāja Hazēliuss.

-   Rezonanse nav zināma. Paskatieties paši.

Abpus ziedam uz vidējā ekrāna bija izveidojušās sarkanas daivas, kas atgādināja traka klauna ausis.

-   Grūti izkliedējama, - sprieda I lazēliuss. - Varbūt gluoni. Tās var būt Kalucas-Kleina gravitonu pēdas.

-    Nu nē! - Čena nepiekrita. - šādā spožumā tas nav iespē­jams.

-   Deviņdesmit deviņi, komats, seši.

-   Gregorij, es uzskatu, ka mums jāaptur jaudas palielināšana, - Mersera iejaucās. - Pārāk daudz notiek vienlaikus.

-   Tas, ka mēs novērojam nepazīstamas rezonanses, ir tikai da­biski, - ierunājās Hazēliuss. Viņa balss nebija skaļāka par citām, taču nez kāpēc bija dzirdama vislabāk. - Mēs esam ielauzušies nezināmā teritorijā.