Tagad viņi ir mūsu zemes lielākais posts. Posumi ne tikai nograuž kokiem mizu, bet apēd arī pumpurus un jaunos dzinumus, bez tam viņi rāpjas augšup pa elek­trības pārvades stabiem, tiek nogalināti ar elektrību, rada īssavienojumus un atstāj tumsā veselas pilsētas, Sī iemesla

dēj arī vajadzēja piesist pie stabiem šīs metāla apkakles, lai posumi nevarētu uzkāpt augstāk.

Ap desmitiem mēs sasniedzām nelielu pilsētiņu Van- geipa ezera krastā, kur mums vajadzēja sastapties ar re­žisoru Krišu Pārsonu un operatoru Džimu Sondersu. Taču norunātajā vietā — mazā kafejnīcā ezera malā — viņu nebija, un Braiens sadrūmis pavērās rokas pulkstenī.

—   Nesaprotu, kas ar viņiem noticis, — viņš noraizējies sacīja, — viņiem jau vajadzēja būt še.

—   Varbūt viņi nogājuši lejā ezermalā, — es ierunājos.

—   Tas varētu būt, — Braiens šaubīdamies atteica, — bet mēs- taču norunājām satikties pie kafejnīcas. Galu galā varam jau noiet paskatīties.

Mēs izkāpām no mašīnas un devāmies pa zālaino no­gāzi uz pakalna virsotni, no kurienes bija pārredzams viss ezers; spožajā -saules gaismā zem koši zilajām debesīm" mums atklājās'brīnišķīgs skats. īstenībā te bija ne tikai viens, bet divi vai pat trīs lieli ezeri, savienoti ar šaurām caurtekām; ezeros bija daudz saliņu, daļa no tām ap­augusi. ar mežu, daļa ar niedrēm.