Maigi viļņotie ezera krasti laistījās spilgtā smaragdzaļumā, vietumis tajos bija izkaisītas papeļu audzes, kuru lapotnes saule sāka iekrāsot zeltaini sārtas. Taču visvairāk manu uzmanību saistīja ūdens virsma, kurā peldēja tik daudz melno gulbju, ka es vai apstulbu aiz brīnumiem. Daži no tiem peldēja pa vienam, citi lielās flotilēs, un ik pa brīdim kāda grupa pacēlās spārnos, lai nesteidzīgi palidotu virs gludās ūdens virsmas nopakaļus savam atspulgam. Gulbju bija tik daudz, ka likās neiespējami pat aptuveni noteikt viņu skaitu; kur vien paveries — it visur rēgojas peldoši vai lidojoši gulbji, līdz ar to viss ezers atradās it kā nepārtrauktā kustībā. Šķita gluži neticami, ka šis nepārskatāmais putnu bars spēj sev sagādāt pietiekami barības pat šajā plašajā ūdens klaidā. •
— Mēs lēšam, ka šajā ezerā uzturas ap^, desmittūkstoš gulbju, — Braiens mierīgi paskaidroja. — Protams, laiku pa laikam daļa gulbju tiek atšauta, lai daudzmaz regulētu viņu skaitu, taču viņi vairojas pārāk strauji.
— Acīmredzot, ja nebūtu šo daudzo nelūgto viesu no Austrālijas, ezers būtu pilns ar Jaunzēlandes pīlēm, — es ieminējos.
Braiens paraustīja plecus.
— Jā, — viņš atteica, — šis ezers būtu-īsti piemērots pīlēm, bet es jau jums stāstīju par mūsu nelaimēm. Mēs
ievedām visus šos nevajadzīgos dzīvniekus un tagad nezinām, ko ar tiem iesākt. Tā ir viena no smagākajām Dabas resursu aizsardzības pārvaldes- problēmām.