Rakstot šos ievadvārdus, es jau tagad centīšos atspēkot kaut daļu no tiem pārmetumiem, kurus man savās vēstulēs izteiks sašutušie jaunzēlandieši, austrālieši un malajieši, aizrādīdami, ka cilvēkam, pabijušam kādā zemē tikai sēžas nedēļas, nav tiesības šo zemi kritizēt. Es domāju, ka pietiek kādā vietā uzturēties tikai piecas minūtes, lai iegūtu tiesības to kritizēt. Cik šī kritika ir pamatota, tas jāatstāj lasītāja ziņā. Lai nu kā, bet es godīgi atzīstos: ceļojums bija brīnišķīgs no pirmās līdz pēdējai dienai un sagādāja mums daudzus neaizmirstamus brīžus,
GARĀ BALTĀ MĀKOŅA ZEME
IERAŠANĀS
Viņam bija četrdesmit divas kastes, viss tajās kārtīgi salikts, uz katras skaidri uzrakstīts viņa vārds.
Lūiss Kerols «Ņurduļa medības>
Mēs bijām nodomājuši klusām, neuzkrītoši iebraukt Jaunzēlandē, apskatīt un uzfilmēt to, kas mūs interesē, un tikpat klusu un nemanāmi no turienes pazust. Bet, kad kuģis piestāja Oklendā, izrādījās, ka Dabas resursu aizsardzības pārvalde, iepriekš brīdināta par mūsu ierašanos, tēlaini izsakoties, bija izklājusi mūsu ce]ā milzum lielu sarkanu paklāju. Vispirms uz to norādīja pamaza, plecīga indivīda ierašanās uz klāja (viņš mazliet atgādināja Lūisa Kerola Tvidldarriu), šim vīram bija apaļas, zilas nevainīga bērna acis un plats smaids.