— Es, — viņš paziņoja, dzelžaini saspiezdams manu roku, — esmu Braiens Bells no Dabas resursu aizsardzības pārvaldes. Pārvalde man uzdevusi pavadīt jūs izbraucienos pa Jaunzēlandi, lai jūs dabūtu redzēt visu to, ko esat nodomājis apskatīt mūsu zemē.
— Ārkārtīgi laipni no Pārvaldes, — es sacīju, — bet es patiesi negribēju nevienu apgrūtināt…
— Esmu pārvedis uz šejieni no Velingtonas jūsu lend- roveru, — Braiens mani apņēmīgi pārtrauca, — un vakar es sastapos ar diviem jūsu kolēģiem no Bī-Bī-Sī, kuri arī šobrīd brauc "mums pretī.
— Ļoti mīļi no jums … — es iesāku.
— īsi un skaidri, — turpināja Braiens, manī neklausīdamies, hipnotizēdams mani ar zilo acu skatienu, — esmu izstrādājis jums ceļojuma maršrutu. To, kas nepatīk, varat tajā svītrot.
Viņš pasniedza man papīru žūksni mašīnrakstā, kaut ko vidēju starp oficiālas karaliskas vizītes programmu un milzum lielas armijas manevru plāniem. Piedāvātais ceļvedis bija pilns jaukiem ieteikumiem un konkrētiem norādījumiem, ka, piemēram: «5. jūnijs, pīkst. 17.00, karaliskā albatrosa apskate Taiaroa zemesragā.» Vai arī albatro- siem, es mazliet samulsis sev jautāju, būtu izsniegts tāds pats ceļvedis, un ja tā — vai viņi ciešās rindās lidos mums garām un sveicinot nolieksies uz mūsu pusi, ar spārnu galiem skarot ūdeni?