Mēs vēl arvien slīdējām šurpu turpu pa ezeru, iztraucēdami'ne mazumu jaunāku gulbju, kuri, mums tuvojoties, negribēja krist panikā un lidot projām. Sie putni peldēja nesatricināmā mierā — īstā gulbju manierē, graciozi izliektiem kakliem, kārtīgi sakļautiem spārniem, kuri saplūda ar pārējo īpatnējo gliemežnīcas veida spalvu kārtojumu. Taču pamazām, laivai piebraucot tuvāk, arī šie gulbji kļuva nemierīgi: spārni arvien tālāk atšāvās nost no ķermeņa, kakli liecās uz leju, līdz izstiepās pilnīgi taisni. Kad laiva jau atradās pavisam tuvu, putni izgrūda satrauktus kliedzienus, spēcīgi kūla ar spārniem ūdeni un, izniruši no putu vērpetēm, uzlidoja gaisā, vilkdami aiz sevis spīdīgās, koši sarkanās kājas.
Beidzot viss vajadzīgais materiāls par melnajiem gulbjiem bija uzņemts, mēs varējām atgriezties krastā. Tikko bijām piestājuši malā, virpuļojošā gulbju gūzma atkal sāka nolaisties uz ezera, tā gludajā virsmā iedzinās plati ķīļi.
Savakuši un sasaiņojuši filmēšanas aparatūru, jutāmies apmierināti, jo mums bija izdevies uzņemt patiešām iespaidīgus skatus; atkal mūsu priekšā bija milzīgs tējas kails un grauzdētās maizītes; pienācīgi stiprinājušies, mēs varējām uzsākt jaunu — nākamo ceļojuma posmu. Mtisu tuvākais ceļamērķis bija kāda pilsēta ar nosaukumu Rotorua, tā droši vien ir viena no neparastākajām un nedrošākajām pilsētām pasaulē, jo uzcelta uz tādas zemes, ko varētu raksturot kā «vulkānu audzētavu».