Vispirms mēs gribējām uzņemt skatus ar gulbjiem, kuri ceļas spārnos, jo tā vislabāk būtu iespējams parādīt viņu iespaidīgo daudzumu". Henrijs vadīja laivu ar vislielāko ātrumu uz kādu vietu, kur bija melns no gulbjiem un ūdeni gandrīz vairs nevarēja redzēt; kad mūs no tuvākajiem gulbjiem šķīra vairs tikai ap simt jardu, motors tika izslēgts, un mēs slīdējām uz priekšu pēc inerces. Milzīgais gulbju bars steidzīgi peldēja projām, bet laiva 'tuvojās ar lielāku ātrumu, tā ka pēc brīža daži bailīgākie putni jau cēlās spārnos. Tas bija signāls pārējiem, barā izcēlās panika, un tūlīt piecsimt sešsimt gulbju izmisīgi pūlējās izkļūt no ūdens, lai paceltos gaisā. Krāšņs skats, kad pelnu pelēkie un melnie gulbji ar sarkaniem, it kā zimoglakā mērcētiem knābjiem un kājām kūla ezera mierīgos ūdeņus un tad šāvās gaisā un riņķoja virs mums, ar spēcīgajiem spārniem saceldami tādu troksni, kas izklausījās kā aplausu vētra milzīgā zālē ar teicamu akustiku. Putni lidoja mums pāri izstieptiem kakliem, iezīmēdamies debesīs kā simtiem melnu krustu, baltie spārnu galiņi zibsnīja uz melno ķermeņu fona līdzīgi skrejošām uguntiņām. Drīz vien zilā debess bija riņķojošo gulbju pilna, tie virpuļoja virs mūsu galvām kā melns konfeti viesulis, un bija baisi noskatīties šajā putnu karnevālā, zinot, ka to radījusi nepārdomāta dažu gulbju pāru ievešana šajā zemē nedaudz agrāk kā pirms simt gadiem. Te bija spilgts piemērs, pie kā noved cilvēku nemākulīga iejaukšanās dabas likumsakarīgajās norisēs.