Pārmērīgā centībā viņš, tā sakot, bija pārdūris kāda vulkāna galveno - artēriju un par to samaksājis ar dzīvību. Džims, to dzir­dēdams, skaļi pieprasīja, lai mēs nenakšņojam Rotoruā, kā bijām paredzējuši, bet steigšus dodamies uz nākamo pilsētu, taču viņa priekšlikums tika noraidīts.

— Jūs visi esat traki, — viņš nešaubīgi apgalvoja, — pieminiet manus vārdus — rītā jūs pamodīsieties gultās kā novārīti paltusi. Un tad vēl šī smaka — kā cilvēks var kaut ko ieēst šādā smirdoņā? Te pat neko nevar izgaršot.

Jāatzīst, ka šai ziņā Džimam bija taisnība, jo it viss, ko mēs ēdām Rotoruā, nepārprotami garšoja pēc puvušām olām. Tas nekas, es mierināju savus biedrus, parastā Jaunzēlandes viesnīcā sēra smaka ievērojami uzlabo ēdiena garšu.

Kad bijām atraduši nakšņošanas vietu un parūpējušies par uzturu, Braiens veda mūs uz kādu ieleju, ko viņš no­sauca par «karstajiem avotiem»; man, atklāti sakot, ne sevišķi gribējās tos apskatīt, jo ar nosaukumu «karstie avoti» man saistās nelabas atmiņas par dažām briesmīgām vietām, kuras dzīvē esmu apmeklējis, — tur sirmgalvji un slimi, nevarīgi cilvēki — vīrieši un sievietes — klepodami un spļaudami invalīdu ratiņos pārvietojas no avota uz avotu, lai iesūktu sevī vispretīgākos (spriežot pēc smakas) ūdeņus, kas izplūst no zemes dzīlēm.