Katram, kurš domā, ka pūšļošana mūsdienās vairs nepastāv, es sirsnīgi iesaku pabūt kādu laiku šajās kūrvietās, lai pārliecinātos par pretējo. Tomēr Braiena piedāvātie «karstie avoti» tik ļoti atšķīrās no tā, ko es biju redzējis, ka man būtu jānožēlo, ja neradusies izdevība tos apskatīt, jo tas, ko viņš parā­dīja, šķita gluži neticams.

Izbraukuši pilsētas nomalē, mēs izkāpām no lendrovera un devāmes uz ieleju. Puvušo olu smaka te bija daudz spēcīgāka, gandrīz vai neciešama, gaiss siltāks un mit­rāks. Mēs iegriezāmies takas līkumā un piepeši sajutāmies atsviesti miljoniem gadu tālā pagātnē — tajā laikā, kad Zeme vēl bija jauna, neizveidojusies un neatdzisusi. Klin- . tīm te bija neparastas formas, tās izskatījās sakrokojušās un sagriezušās, no caurumiem un plaisām zemes virspusē izplūda tvaika strūklas — dažas mazas, citas sešas, asto­ņas pēdas augstas; paklausot kaut kādam zemes dzīļu

pulsam, tvaiks līdzīgi asins šaltīm šļācās ārā kā no pār­grieztas artērijas. No katras spraudziņas akmenī lēnām vijās augšup tievas garaiņu grīstītes, piepildot gaisu ar mitrumu-; visa apkārtne šķita ietinusies tādā kā kustīgā plīvurā. Paši lielākie geizeri izsvieda divpadsmit, četr­padsmit pēdas augstus tvaika stabus, kas noturējās ap­mēram desmit minūtes, tad piepeši nezin kāpēc izvirdums beidzās un iestājās pauze, pēc tam ar īpatnēju svelpjoši dunošu troksni viss sākās no jauna.