Kamēr mēs ārā saulgozī baudījām tīkamo cienastu, es piepeši ieraudzīju pie klints brūnu galvu, kas ieinteresētā mani aplūkoja lielām, tumšām acīm un tad nozuda.
Braien, — es §acīju, — aiz šīs klints atrodas kāds brūns putns, viņš nupat pabāza galvu uz mūsu pusi.
Jā, — Braiens atbildēja, ēzdams cepumu, — tā bija veka. Pēc mirkļa arī citas būs klāt. Viņas grib visu redzēt.
Tikko Braiens to bija izteicis, no brikšņiem pabāzās ārā vel viena brūna galva, aplūkoja mūs ar zinošu skatienu un tad klusām noslēpās. Tā vekas mūs novēroja labu laiku — te paslēpušās aiz kāda akmčns, te izbāzušas galvu no bieza paparžu cera; pēc pamatīgas apskates putni laikam bija pārliecinājušies, ka neesam bīstami, un piepeši kā uz burvja mājienu vekas mūs apstāja no visām pusēm. Putni spiedās mums apkārt (iznirdami no neiedomājamām vietām) un ņēmās pētīt filmēšanas piederumus— viegli paknābāja ādas somas, skārda kasetes, pilnas ar filmām, piešķiebušas galvu uz sāniem, blenza uz trijkājiem, turklāt bez mitas sarunājās savā tamtamu valodā; man nejauši ienāca prātā: muitnieki kas muitnieki — tur mūs aizdomās par kontrabandu. Tie"bija glīti putni, kaut arī izskatījās tādi kā sadrūmuši, viņi man atgādināja ļoti lielas griezes. Vekām bija dumbrvistiņai raksturīgā gaita: lielās pēdas viņas lika piesardzīgi, it kā ciezdamas no varžacīm, galva un kakls bija ziņkāri pastiepts uz priekšu.