Izkrāvām filmēšanas piederumus un nesām tos augšup pa šauru taku q,auri biezam, drūmam mežam, un tur mēs izdzirdām tādu kā bungošanu.
Sākumā izklausījās, it kā tepat brikšņos, pa kreisi no mums, būtu paslēpies pigmejs un bungotu ar pirkstiem uz maziem tamtamiem. Bungošana turpinājās vairākas sekundes, tad aprima. Pēc brīža otrs pigmejs, paslēpies kādā krūmā no mums pa labi, uzbungoja atbildi: pāris īsu uzsitienu ar pirkstiem — un atkal klusums. Piepeši tamtami sāka rībēt mums visapkārt sarežģītā sitienu — jautājumu un atbilžu — rakstā, it kā apliecinot, ka ziņojums saņemts un pareizi saprasts.
— Kad pigmeji mēdz uzbrukt? — es apjautājos Braie- nam, jo nudien nodomāju, ka mūsu tuvumā kāda sīka cilts ar tamtamiem noskaņo savus locekļus gaidāmajam uzbrukumam. Braiens pasmaidīja.
— Es taču jums sacīju, ka še jūs redzēsiet īstus Jaunzēlandes putnus, — viņš atteica. — Tās ir vekas, vieni no visziņkārīgākajiem Jaunzēlandes putniem. Viņi allaž grib zināt, kas ieradies salā un kādā nolūkā. Tūiīt jūs viņus Ieraudzīsiet.
Mēs kāpām augšup pa taku un piepeši atradāmies saulaina klajumā, kur stāvēja Džordža Foksa mazā, glītā majiņa. Te mūs apsveica viņa māsa, kura tūlīt, iekaroja iiiiisii sirdis, uzcienādama ar karstu kafiju un mājas cepumiem.