Mūs intere­sēja nestorpapagaiļi — lieli Jaunzēlandes papagaiļi, kuri dzīvoja mežos, bet bija pieradināti pēc sauciena lidot šurp. Džordžs uz brīdi nozuda mājiņā un atgriezās ar sauju lipīgu, kaltētu dateļu. Kad mūsu kinokameras bija uz­stādītas, viņš nostājās putnu barības galdiņa tuvumā un sāka saukt kopā papagaiļus.

— Tek, tek šurp, — viņš aicināja, ar vareno balsi drebinādams mežainos pakalnus, — tek, tek šurp, Henrij, Lūsij.,, nu nāciet šurp, nāciet, mani mīļie,,, Henrij,,, Lūsij.,. tek, tek šurp!

Tā viņš sauca un aicināja minūtes piecas, tomēr nekas nenotika; tad piepeši augstu gaisā virs tumšzaļā meža parādījās kāds punktiņš, kas, augdams arvien lielāks, tuvojās mums enerģiskām spārnu vēdām. Papagailis šā­vās lejup un meistarīgi nosēdās uz mājiņas rievotā jumta, kur es ar binokli varēju to ērti aplūkot. Nestorpapagailis bija ļoti liels putns ar samērā garu, papagailim neparasti tievu un līku knābi; piere bija pelēka, ap acīm tumšsarkani apļi ar oranžu augšmalu. Pakauša daļa brūna, bet ar īpašu zīdainu vizmu un daudzām maigām nokrāsām; mu­gura, viduklis, uzaste tumšsarkana, krūtis pelēkas, vēders tumšsarkans. Putns savā gāzelīgajā papagaiļa gaitā mēģināja paieties pa jumta čukuru, bet vairākkārt pa­slīdēja; lai saglabātu līdzsvaru, viņam vajadzēja izplest un vēcināt spārnus, un tad es pamanīju, ka spārnu apakš­puse ir koši sarkana ar brūnām svītriņām.