Papagailis pie­sardzīgi virzījās pa jumta kori, līdz pienāca pie notek­caurules. Te viņam bija atbalsts, viņš sajutās drošāk un, sāniski pašļūcis gar cauruli mazliet lejāk, beidzot atrada sev piemērotu novērošanas vietu.

Nestorpapagailis neatņemdamies vairākas minūtes Vē­roja mūs spožām, brūnām acīm, nepievērsdams uzmanību Džordžam, kas viņu sauca un labināja laisties zemē. Tad putns laikam nosprieda, ka mūs var labāk nopētīt zem cita leņķa, — noliecis galvu, viņš skatījās stāvus lejup. Sajā pozā putns aizvadīja minūtes desmit. Beidzot viņš bija pārliecinājies, ka, par spīti svešādajam izskatam, mēs to­mēr esam nekaitīgi ļaudis. Viņš savēcināja spārnus un kā tumšsarkans viesulis nolaidās uz barības galda. Te viņš cienīgi soļoja un reizēm uzdejoja, knābādams dateļu gaba­liņus, ko viņam izbaroja Džordžs un es. Kamēr mēs to da­rījām, no meža izlidoja divi citi nestorpapagaiļi, un at­kārtojās tas pats: putni soļoja pa jumtu, pētīja mūs zem visādiem leņķiem un galu galā nolaidās uz barības galda. Viens no pienācējiem bija jaunulis; pagrābis dateles gaba­liņu, viņš steidzīgi uzlaidās atpakaļ uz jumta, atstādams abus pieaugušos papagaiļus, acīmredzot savus vecākus, skaļi tērgājam pie lipīgā cienasta uz barības galda.