Klausīdamies Džordža stāstījumā, es ar interesi novēroju papagaiļu jaunuli, kas vēl arvien visai nedrošā pozā tupēja uz jumta, žēli ķērkdams un sizdamies ar spārniem, — viņam trūka dūšas nolaisties zemē pie saviem vecākiem. Galu galā putnēna māte bija pietiekami saēdusies, viņa savāca knābī pāris dateļu gabaliņu un uzlaidās uz jumta, kur cītīgi sāka bāzt cienastu savas atvases vaļējā knābītī; jaunulis, satraukumā rīdams barību, sēca vien un tik spēcīgi dauzījās ar spārniem, ka gandrīz novēlās no jumta. Četras reizes papagaiļu māte piegādāja viņam barību, līdz beidzot viņš kļuva gluži rāms un izskatījās tāds kā piepampis. Pa to laiku viss Džordža dateļu krājums bija izbarots, un putni, pamatīgi nopētījuši, vai mums vēl nav kaut kas saglabājies, ielaidās mežā; viņiem nopakaļus, vēl arvien žēli ķērkdams un činkstēdams kā mazs, niķīgs bērns, aizvilkās jaunulis.
Jau metās krēsla, tā ka sekmīgi filmēt un fotografēt vairs nebija iespējams, negribīgi mēs vācām kopā aparatūru un piederumus, lai gatavotos aizbraukšanai no Kapiti. Kad motorlaiva, šķērsodama jūras šaurumu, no jauna tuvojās cietzemei, es pavēros atpakaļ uz saliņu, kuras jau satumsušais siluets spilgti iezīmējās bāli zaļajās un zeltainajās saulrieta debesīs.