Nes- torpapagaiļu tētis bija tā iekarsis sarunā, ka, Krišam par lielu prieku, uzmetās man uz galvas, bet es drīz vien pārliecinājos, ka ir gaužām grūti un nepatīkami verot putnus, kad jums uz galvas sēž liels, smags papagailis ar ļoti asiem nagiem un matos jums birst saviļāti, lipīgi dateļu gabaliņi. Arī knābis šim papagailim izskatījās spē­cīgs un varens, tā ka es biju spiests nepārtraukti birdināt sev matos lipīgo ēdmaņu, lai putns neiedomājas nogaršot manu ausi. Kamēr es aprūpēju putnu tēti, Džordžs man pastāstīja par saviem papagaiļiem.

Barā, kas pēc Džordža saucieniem regulāri apmeklēja baribas galdu, bija septiņpadsmit nestorpapagaiļi, bet mušu ierašanās dienā diemžēl lielākā daļa atradās saliņas viņā galā un nedzirdēja skaļi izkliegtos aicinājumus. Sā­kumā uz «pēcpusdienas tēju» atlidoja divi trīs putni, kuri dzīvoja mežā, mājiņas tuvumā. Drīz vien tie atskārta, ka cilvēciskās būtnes, kuras rnlt mājiņā, ne tikvien nav bīstamas, bet ari devīgi pacienā tos ar tādiem gardumiem, kādi apkārtējā mežā nav atrodami, un tā papagaiļi kļuva par pastāvīgiem barības galda viesiem. Ziņas par šiem gardumiem ļoti drīz izplatījās pa vīnogulāju stīgām vai pa citādiem — putniem vien zināmiem vadiem visā plašajā apkārtnē, un, tikko cilvēks kaut ko uzsauca skaļā balsī, uz mājiņas jumta piķēja septiņpadsmit nestorpapagaiļi, lai baudītu piedāvāto cienastu.