Braucot mašīnā, uz Otagas pussalu un Taiaroa zemesragu, mēs drīz vieri atklājām, ka Dienyidsala stipri atšķiras no Ziemeļsalas, lai gan sākumā bija grūti noteikt, kādas ir šīs atšķirības. Man radās iespaids, ka Dienvid- sala ir mežonīgāka un retāk apdzīvota, kaut arī te bija tikpat daudz fermu un kultivētas zemes. Iemesls laikam bija robotās kalnu virsotnes, kas nepārtrauktā ķēdē stiepās gar visu salas rietumu malu, un, pat ja tās nebija redzamas, to klātiene bija allaž jūtama.
Kādu laiku mūsu ceļš veda gar jūras krastu, un te mums dažuviet atklājās mežonīga krāšņuma pilni skati ar varenām bangām, kas lauž sev ceļu uz krastu, kur kārtu kārtām saguluši pelēki, dīvaini klintsbluķi, līdzīgi akmens grāmatām kāda milža bibliotēkā. Uz dažiem zvilnēja Jaunzēlandes kotiku grupiņas, dzīvnieki gulēja un sauļojas, piespiedušies cits pie cita, vai arī lēca no klintīm rēcošo ūdeņu vērpetēs, tik straujās un plosīgās, ka bija jābrīnās, kā viņi tajās uz akmeņiem nedabū galu.
Otagas pussala atrodas Danīdinas pilsētas tuvumā, un tas pats tālākais gals ir Taiaroa zemesrags. Mēs iebraucam Danīdinā, lai paņemtu līdzi Stenu Klārku, albatrosu rezervāta uzraugu, un tad devāmies tālāk uz pussalu. Otagas pussala aizņem samērā lielu cietzemes daļu, pēc izskata tā atgādina apgāztu laivu, no visām pusēm to ieslēdz stāvas klintis.