Stens atvēra vārtus, kuri bija aizslēgti ar iespaidīga izskata priekškaramo atslēgu, un veda mūs tālāk pa šauru taciņu, kas līkumoja starp zāļu ceriem gar pašu klintāja malu. Tālu lejā zem mums bija jūra, tēraudpelēka, vēja sakrunkota un saburzīta, un pa tās nemierīgajiem ūdeņiem slīdēja veseli pulki jūrasputnu — kaijas, lielās laupītājkaijas, dažādu sugu kormorāni. Pamazām taka sāka vīties- pa nogāzi uz zemesraga augstāko vietu, te zāļu ceri bija kuplāki un garāki, bet starp tiem vīdēja laukumiņi ar pavisam īsu zālīti. Piepeši Stens apstājās un rādīja ar roku: takas malā, dažu jardu atstatumā no mums, zemē tupēja kaut kas, ko pirmajā brīdī varēja noturēt par lielu, pūkainu kamolu. Aplūkots tuvāk, kamols, kā izrādījās, bija albatrosa mazulis, kas lepni-sēdēja uz žagaru kaudzītes, kura karaliskajam putnam aizvieto ligzdu. Mazulis bija nobarota tītara lielumā, viscaur klāts smalkām, sniegbaltām pūkām, starp kurām skaisti izcēlās viņa lielās, tumšās acis un banāndzeltenais knābis. Putnēns cieši tupēja ligzdā un blenza uz mums kā saniknota pūderslotiņa. Kad mēs pienācām viņam tuvāk, viņš kļuva, nemierīgs, ar milzu piepūli nostājās uz lielajām, plakanajām pēdām, izpleta spārneļus un sāka klabināt knābi gluži kā kastaņetes. Mums vajadzēja ļoti rūpīgi noteikt pareizo attālumu, lai varētu viņu nofilmēt un nofotografēt, jo, pienākuši pārāk tuvu, mēs dabūtu sev virsū melnu, smirdīgu, eļļainu vēmekļu šalti, kas notrieptu arī viņa balto krūtežu — tā karaliskais albatross mēģina aizsargāties no ienaidniekiem.