Beidzot mēs atstājām putnēnu mierā un kāpām tālāk augšup pa taku, kamēr līdzenā, zālainā laukumiņā, lielu akmeņu aizsegā uzgājām otru ligzdu. Tās iemītnieks bija vel flegmātiskāks par iepriekšējo — viņš tikai īsi pavērās uz mums un nesatricināmā mierā pildīja tālāk grūto uz­devumu, kuru pats sev bija uzlicis. Viņa vecāki, ierīkojot ligzdu, bija izmētājuši visapkārt daudz sīku zariņu, un mazulis tagad īsināja sev laiku, tos uzlasīdams; viņš to darīja, nepiecēlies kājās, izliekdamies no ligzdas, cik tālu vien iespējams; savāktos žagariņus mazulis pievienoja ligzdai.

Acīmredzot mazais albatross labu laiku bija vācis sī­kos žagariņus, jo ligzdas tuvākā apkaime jau bija gluži kaila; arvien tālāk un tālāk viņš liecās pāri ligzdai un kuru katru brīdi draudēja izvelties no tās kā pūkaina fut­bolbumba.

Es nogūlos zemē tādā atstatumā, lai būtu drošs no viņa vēmekļiem, un vēroju mazā celtnieka pūliņus; .drīz vien, grozīdamies uz visām pusēm, mazulis pārliecinājās, ka tiešā ligzdas tuvumā zariņu vairs nav un tālākos viņš ne­spēj aizsniegt; tagad viņš iesēdās ligzdā ērtāk un vērās tālumā, it kā ko svarīgu pārdomādams.