Mēs stāvējām, apbrīnodami nepārspējamo albatrosa lido­jumu, kamēr putns pilnīgi izzuda skatieniem un pat ar binokli to vairs nevarēja ieraudzīt, tad, vēlreiz p"amājuši sveicienu mazuļiem, atstājām rezervātu.

Pēc tam mēs braucām gar pussalas piekrasti uz kādu vietu, kur Stens mums apsolīja parādīt lielāko dzeltenacu pingvīnu koloniju. Sis pingvīns ir viens no skaistākajiem savas kārtas pārstāvjiem, kādreiz tas bija plaši izplatīts piekrastes rajonos, kur tam bija piemēroti dzīves apstākļi, bet visur, kur parādījās cilvēki, pingvīni sāka izzust. Dzel- tenacis ligzdo tālāk no jūras — mežā vai krūmos; pin­gvīns izvēlas līdzenu laukumiņu pie krituša koka vai akmens un savij ligzdu no žagariņiem un asas zāles. Bet cilvēki izcirta mežu un krūmus, lai to vietā augtu zāle viņu dārgajiem lopiem; līdz ar to tika iznīcinātas daudzas pingvīnu ligzdošanas vietas, un pingvīnu skaits gāja ma­zumā. Tas ir tikai viens no daudziem līdzīgiem piemēriem visā pasaulē, kur bez jebkāda attaisnojuma tiek iznīcināts simtiem pilnīgi nekaitīgu putnu, zīdītāju un rāpuļu sugu. Stens mūs bija ievedis lielas aitu fermas teritorijā, ko no juras norobežoja augstas klintis, bet šajā pussalas daļā daudzās vietās starp klintīm bija palejas ar tādiem krūmā­jiem, kuros labprāt ligzdo pingvīni.