Vērojot šo apaļo, viscaur pū­kām klāto putnēnu, kas tik cītīgi laboja savu ligzdu, man šķita neticami, ka viņš kādreiz pārvērtīsies par lielu, baltu putnu ar melniem spārniem un dzeltenu knābi un ka šis putns viegli, bez piepūles lidināsies virs viļņiem, un viņa vareno spārnu izpletums sasniegs desmitarpus pēdas. Pa­ies deviņi gadi, un viņš (varbūt tā bija viņa?) būs pie­audzis, tad viņš sameklēs sev draudzeni un kopā ar to atgriezīsies Taiaroa zemesragā, lai ierīkotu sev ligzdu un

Izaudzētu paši savu pūkām klātu mazuli. Abi vecāki pa kārtai perēs olu un rūpēsies par bērnu, bet, kad tas būs pietiekami liels, lai gādātu pats par sevi, viņi aizlidos jūrā un atgriezīsies pēc diviem gadiem, un viss atkal sāk­sies no jauna. Karaliskā albatrosa pāri paliek kopā visu dzīves laiku, pašam vecākajam putnam šajā kolonijā bija trīsdesmit pieci gadi, bet šo putnu gausā augšana, ilgais perēšanas laiks (vienpadsmit nedējas, kas ir sava veida rekords!) un tas, ka tiek izperēts tikai viens mazulis reizi divos gados, uzskatāmi parāda, ka albatrosu kolonijas radīšana noris ārkārtīgi lēni un šajā darbā vajag daudz pacietības.

Negribot mums nācās šķirties no jaunā albatrosa, un, kāpdami lejā pa taku, mēs ieraudzījām vienu no viņa vecākiem: tālumā, gandrīz pie paša apvāršņa, virs pelēkās, jūras lidinājās melnbalts krusts, tas cēlās un krita, slī­dēdams gaisā tik viegli, kā nomests akmentiņš slīd pa ledu, putna varenie spārni bija pilnīgi nekustīgi, tikai ķermenis reizēm, līgani noliecās te uz vienu, te uz otru pusi, palīdzot spārniem labāk iekļauties gaisa strāvās.