Reiz, kad viņi tikko bija sākuši strādāt plantācijā, Sem­mers ar vienu dūres sitienu nogalināja kādu kūliju. Gluži kā olas čaumalu viņš šā cilvēka galvaskausu sašķaidījis gan nebija, taču galvā kaut kas bija sabojāts, un, kādu nedēļu novārguļojis, kūlijs nomira. Tomēr ķīnieši nesū­dzējās franču velniem, kas pārvaldīja Tahiti. Tā bija viņu pašu darīšana. Nevienam citam gar Semmeru nebija da­ļas. Vajadzēja vairīties no šī cilvēka dusmām, tāpat kā viņi vairījās, lai viņus nesakostu indīgie simtkāji, kas slē­pās zālē vai lietainās naktīs līda iekšā barakās. Un ķī- nīzeri — tā viņus bija iesaukuši slinkie tumšādainie salas iedzīvotāji — centās pārāk nesakaitināt Semmeru. Citiem vārdiem, viņi strādāja melnās miesās, lai veiktu uzdoto darbu. Šis Semmera sitiens bija ienesis sabiedrībai des­mitiem tīikstošu dolāru, bet viņš pats dzīvoja tālāk vienā mierā.

Francūžiem, kuri vispār nebija nekādi prasmīgie kolo­nizatori un veltīgi nopūlējās savos bērnišķīgajos mēģinā­jumos izmantot salas dabas bagātības, atlika vienīgi prie­cāties par to, ka vismaz angļu sabiedrībai iet kā pa tau­kiem. Kāda viņiem daļa par Semmeru un viņa briesmīgo dūri? Nomiris strādnieks? Tas taču bija ķīnīzeris, nekas vairāk.