Turklāt viņš bija miris no saules dūriena, kā bija apgalvots ārsta liecībā. Tiesa, līdz šim gan Tahiti ne­viens no saules dūriena nebija miris. Sā ķīnieša nāve bija izņēmums. Tieši tā ārsts uzrakstīja savā ziņojumā. Viņš bija ļoti taisnīgs. Dividendes ir jāizmaksā, citādi ga­rajai bankrotu virknei Tahiti nāks klāt vēl viens bankrots.

Tos baltos velnus nevarēja saprast ne akls. Sēdēdams tiesas zālē un gaidīdams spriedumu, A Čo gudroja par šo cilvēku neizdibināmību. Nekad nevarēja zināt, kas viņiem aiz ādas. Dažus no šiem baltajiem velniem viņš bija re­dzējis. Viņi visi bija vienādi — virsnieki un matroži uz kuģa, franču amatpersonas, nedaudzie plantācijas ierēdņi, arī tas pats Semmers. Viņu domu gaita nebija izsekojama. Viņi sadusmojās bez jebkāda redzama iemesla, un viņu dusmas vienmēr bija bīstamas. Tādās reizēs viņi atgā­dināja plēsīgus zvērus. Viņi uztraucās tīro nieku dēļ, bet vajadzības gadījumā ar savu aukstasinību varēja pār­spēt pat ķīnieti. Viņi nepazina ķīniešu mērenību — viņi bija rīmas, ēda nesātīgi un dzēra vēl nesātīgāk. Ķīnietis nekad nezināja, vai viņam izdosies izdarīt baltajam pa prātam vai sacelsies dusmu vētra. To ķīnietis nekad neva­rēja paredzēt. Kas šodien baltajam patika, tas rīt varēja iesvelt viņā dusmas. Balto velnu acīm priekšā bija it kā aizkariņi, kas slēpa no ķīnieša skatiena viņu iekšējo pasauli.