Bet visvairāk pārsteidza balto velnu ārkārtīgā enerģija, viņu prasme darināt lietas, likt lietām kusteties, gūt panā­kumus, pakļaut savai gribai visu, kas rapo un ložņa pa zemi, un arī pašas stihijas. Jā, baltie cilvēki bija dīvaini un apbrīnojami radījumi, viņi bija velni. Kaut vai tas pats Semmers.

A Co brīnījās, kāpēc viņi tik ilgi noņemas ar spriedumu. Neviens no apsūdzētajiem nebija piedūris pirkstu Cun Ga. A Sans viens pats bija nogalinājis viņu. A Sans ar vienu roku bija sagrābis Cun Ga aiz bizes un atliecis viņam atpakaļ galvu, bet ar otru roku no mugurpuses nodūris kūliju. Viņš bija iedūris divas reizes. Sēdēdams tiesas zālē ar aizvērtām acīm, A Co redzēja visu nogalināšanas skatu: ka viņi strīdējās un lamāja viens otru, ar kādiem neķītriem vārdiem un apvainojumiem apmētāja godājamos senčus, ar kādiem lāstiem apkrāva vēl neieņemtos pēcte­čus, ka A Sans lēca un sagrāba Cun Ga aiz bizes, kā nazis divas icizes ietriecās miesā, kā atsprāga vaļā durvis un negaidot parādījās Semmers, kā pie durvīm izcēlās burzma un A Sans aizbēga, kā Semmers, vicinādams siksnu, iedzina pārējos kaktā un izšāva no revolvera, ataicinādams sev palīgus. No jauna visu to pārdzīvodams, A Co drebēja. Siksna bija trāpījusi viņam pa kaklu un nogrūdusi ādu. Uz šiem nobrāzumiem Semmers bija norādījis, kad, iz­saukts sniegt liecību, bija sazīmējis A Co. Tikai tagad šīs zīmes bija izzudušas. Tas tik bija sitiens! Vēl puscollu augstāk, un viņš būtu palicis bez acs. Bet tad noslepkavo­šanas skatu nomainīja dārza aina — A Co, atgriezies dzimtenē, savā dārzā ļaujas pārdomām un mieram.