Un tad vēl hidroelek­trostacija… tā radīs darba vietas. Viss salai lieliski nāks par labu, tici man, par spīti tam, ko saka idiots Olifants. Taču situācija ir kutelīga. Karalis vēl nav piekritis. Zini, iesaistīti ievērojami cilvēki, lords Hammers… Hammeršteins un Gal- lops… viņi grasās būvēt aizsprostu, un tā tālāk… protams, būs jāizsludina konkurss par darbu veikšanu, bet tā tiešām ir tikai formalitāte. Lai nu kā, situācija, es jau teicu, ir ārkārtīgi deli­kāta, tāpēc nevēlos, lai tu savārītu kādu putru, saproti?

-    Jā, ser, - Pīters paklausīgi atteica.

-     Vēlos, lai tu turētu acis un ausis vaļā un ziņotu man, ja gadīsies kaut kas nelāgs, saproti? Kad tev darīšana ar melna­jiem, pārliecīga piesardzība nemaz nav iespējama.

Un nu Pīters atradās okeāna vidū - ceļā uz Zenkali, un drūmi prātoja, vai kapteinim Papasam nenāksies viņu apbedīt jūrā. Tomēr drīz vien vēderā vairs nebija atlicis nekā izvem- jama, un viņš iegrima nemierīgā miegā.

Nākamajā rītā Pīters pamodās un pārliecinājās, ka vētra izpūtusi pēdējos spēkus un kuģis nu slīd kā pa spoguli. Debesis bija delfīniju zilumā, mazi lidojošo zivju bariņi lēca laukā no vizošās jūras un planēja kuģim gar priekšgalu, savukārt aiz tā divi albatrosi šķietami nekustīgi karājās gaisā, tomēr bez pie­pūles turējās līdzi kuģa gaitai, it kā būtu pie tā piestiprināti ar neredzamām trosēm. Juzdamies daudz labāk un jaukā laika atspirdzināts, Pīters devās uz mazītiņo salonu brokastīs. Tur viņš ieraudzīja, ka kapteinis Papass jau ieņēmis vietu un kāri tiesā milzu porciju ārkārtīgi trekna bekona, olu, desu, pupiņu un grauzdētas maizes.