-    Labrīt, labrīt, - kapteinis līksmi uzsauca pilnu muti, - labi gulējāt, e?

-     Jā, paldies, - Pīters sameloja un nodrebēdams novērsa skatienu no kapteiņa šķīvja.

-    Jauki, jauki, - kapteinis teica, - un tad tagad kārtīgas bro­kastis, e? Labi daudz bekona ar olām, e? Man te uz kuģa saso­dīti labs pavārs, viņš pagatavo pilnīgi visu.

-     Paldies, taču es brokastis neēdu, - Pīters aši aizbildinājās. - Ja drīkst, es tikai izdzeršu tasi kafijas ar grauzdiņu.

Kapteinis noauroja kādu pavēli, un uz galda parādījās kafija un grauzdiņi. Kapteinis ar sērkociņu bakstīja zeltraktuves savā mutē un tēvišķīgi vēroja Pīteru.

-    Nu, tātad, - viņš visbeidzot ierunājās, - nekad vēl neesat bijis Zenkali?

-    Nē, nekad. Esmu dzirdējis, ka tā esot skaista sala.

-    Brīnišķīga, ļoti, ļoti skaista. Viņa ir tik brīnišķīga, ka gan­drīz varētu būt Grieķijas sala. Lai gan, protams, tā nav Grie­ķijas sala… nē, nē… pilna ar nigeriem, saprotiet? Viņi ir lāga puiši, bet galīgi primitīvi. Nav tik civilizēti kā grieķi, saprotiet?

-    Jā, - Pīters apstiprināja, taču prātoja, kā zenkalieši uz paš­noteikšanās sliekšņa uztver sevis dēvēšanu par nigeriem. - Es tā saprotu, ka viņi drīz dabūs pašnoteikšanos.