- Labi, - kapteinis noteica, izstaipīdamies un nožāvādamies, - es nu iešu uz tiltiņu. Vēlāk pēc pusdienām kopā iedzersim, labi?
- Paldies, - Pīters teica, - man tas sagādās prieku.
Kad kapteinis bija aizgājis, Pīters devās augšup uz klāju, sameklēja pussabrukušu guļamkrēslu un izstiepās saulītē. Viņš sāka lasīt grāmatu, kuru bija nopircis tieši pirms aizbraukšanas no Anglijas. Tā bija iespiesta Singapūrā mazā metienā uz trausla rīspapīra un saucās "ZENKALI: FRAGMENTĀRS CEĻVEDIS PARASTAM APMEKLĒTĀJAM". Autors savu īsto personību bija paslēpis aiz segvārda "Mežāzis". Drīz vien kļuva skaidrs šādas piesardzības iemesls. Ja arī Pīters bija paredzējis, ka šis būs gluži ikdienišķs ceļvedis, viņa bažas izgaisināja jau pirmais ievada teikums.
"Zenkali," Mežāzis vēstīja, "ir viena no burvīgākajām, stulbākajām, mulsinošākajām, muļķīgākajām un apburošākajām salām, kādu man jelkad bijis tas prieks apmeklēt. Mana dzīve bijusi veltīta idiotisku salu kolekcionēšanai, un varu atzīties, ka nekad vēl nebiju saskāries ar tik lielu plānprātību miksli tik mazā teritorijā. Pietiek jau ar to, ka, ieradies Zenkali, es aizgrābts ieraudzīju gandrīz visus galvaspilsētas iedzīvotājus sapulcējušos centrālajā laukumā. Viņi bija sanākuši, nevis kādu