Tomēr šajā gadījumā misionāri tiešām izrādījās, ja tā atļauts izteikties, dieva sūtīti, vismaz fangoviem. Kopš fangovi bija zaudējuši ņirgu putnu, ginkas pret tiem bija izturējušies ārkārtīgi nelaipni - cik nu mazākumā esoša ļaužu grupa to spēj - un plātījušies, ka viņiem vienīgajiem visā salā esot īsts dievs. Protams, šāda bezkaunīga lielīšanās noveda pie vairākām nepatīkamām sadursmēm, un daudzi ginku un fangovu drosminieki savas dienas beidza kā pikanti cepeši uz pretinieku galda. Taču ar misionāru ierašanos fangoviem radās iespēja mesties kristietības skavās un tādējādi pierādīt savu pārākumu pār gin- kām. Šobrīd fangovu cilts pārstāvji vienlīdz nododas katoļu un anglikāņu baznīcas ietekmei, un vēl saujiņa drosminieku pievienojušies īpatnējai amerikāņu sektai - Otrās atnākšanas baznīcai."
Šajā mirklī uz klāja parādījās kapteinis Papass kopā ar diviem komandas locekļiem. Viens no viņiem stiepa guļamkrēslu, otrs - pārnēsājamu bāriņu ar visbagātīgāko dzērienu klāstu.
- Sveiki, Fokstrota kungs, - kapteinis teica, uzmanīgi novietodams savu iespaidīgo torsu krēslā. - Laiks iedzert pirms pusdienām, e? Gluži kā uz "Karalienes Elizabetes II", vai tā nav? Kā jums šķiet? Man te ir pilnīgi viss, nekautrējieties.
- Ēēē… paldies, - Pīters atteica. - Šķiet tā kā mazliet par agru dzērienam… man, lūdzu, vāju brendiju ar zelteri…. nē, nē!… vai manu, kapteini… es teicu vāju!