Spārni niecīgi un lidošanai nepiemēroti, un putns ne­apšaubāmi bija ārkārtīgi paļāvīgs, tāpēc pilnīgi dabiski kalpoja francūžiem par lielisku laupījumu, jo lidot nespēja, bet projām arī nebēga. Savos ziedu laikos ņirgu putnu bija gandrīz tikpat daudz cik milzu bruņurupuču, taču skaitliskais pārsvars salas dzīvniekus nespēja glābt. Fangovi viņu sauca par Tionamalu - dieva Tiomalas putnu. Francūži putnu dēvēja par l'Oiseau

Moquerie - ņirgu putnu, jo putna dziesma esot skanējusi kā mežonīgi, ņirdzīgi smiekli. No apbrīnojamā putna atlikuši vien pāris izbāzeņi Parīzē, vēl pāris Antverpenē, pieci vai seši izbāzti tēviņi dažādos citos pasaules muzejos, pusducis skeletu un saujiņa kaulu. Ļoti glīts izbāzts tēviņš izstādīts muzejā Dza- mandzarā.

Interesanti atzīmēt, ka vienlaikus ar ņirgu putnu izzuda arī ombu koks. Tas bija īpatnējs koks, kurā ik pēc noteikta laika posma nobrieda augļi, kas acīmredzot veidoja nozīmīgu ņirgu putna ēdienkartes daļu, Brīdī, kad top šī grāmata, nenokaltis palicis tikai viens ombu koks - par trīssimt gadiem krietni ve­cāks eksemplārs, kas aug botāniskajā dārzā Dzamandzaras ap­kaimē. Kaut arī tas bieži nes augļus, sēklas nekad neuzdīgst. Liekas, šis koks - neapšaubāmi retākais koks pasaulē - galu galā nokaltis, tā arī nedzinis atvases."

Pīters nolaida grāmatu un, dzērienu malkodams, pāri gan­drīz melnajai jūrai vēroja saulrietu, kas nu bija kļuvis zaļš un purpursārts, un domāja par ombu koku.