No antropoloģijas viedokļa visskumjākais zaudējums bija ņirgu putns, kurš, kā jau minēts iepriekš, veidoja fangovu cilts reliģijas pamatus. Fangovi ticēja, ka šajā īpatnējā sugā iemiesojies putns-dievs Tionamala, tāpēc gan putns, gan tā ligzda un olas bija tabu. Francūži gan šo tabu neatzina, un, protams, fangovi jutās gauži nomākti, kad pavēlnieki viņu acu priekšā apšāva ņirgu putnu un cēla to galdā dažādos gardos kulināros veidos, īpaši tāpēc, ka dievs Tionamala, likās, nebija spējīgs izgāzt pār francūžiem savas dusmas, kā īstam dievam pieklātos. Vairāki mēģinājumi pārspriest šo jautājumu ar francūžiem vienmēr beidzās ar visdažādāko runasvīru pakāršanu par nepaklausību, un fangovi galu galā atmeta centienus pierādīt savu taisnību, un pēc pavisam neilga laika ņirgu putns aizmirstībā pievienojās milzu bruņurupucim, atstājot fangovus dziļi grūtsirdīgus.
Pēc izskata ņirgu putns laikam gan bija visīpatnējākais spār- nainis, kāds jebkad mitis Zenkali. Šis putns (daži uzskata, ka tas bijis rados ar Maskarēnu Rodrigesas salas solidāru) bija apmēram zoss lielumā ar garām, spēcīgām kājām, ar garu, mazliet līku knābi (gandrīz kā degunradžputnam) un lielu bruņu- kumpu uz tā. Mātītēm šis izaugums bija vien plāksnīte uz pieres.