Mūsu apmešanās vieta, protams, bija idilliska. Brīnišķīgā muižas ēka ar granīta arkām, vecākā nocietinātā muiža Džērsijā, bezrūpīgi zvilnēja jaukas ielejas malā. Ielejā čaloja šaura upīte, kas visbeidzot ieplūda mazā, koku ieskautā ezerā. Muižai apkārt pletās mazi lauciņi, katru no tiem sargāja koku un krūmu dzīvžogi, seni ozoli un kastaņas. Tajā laikā, kad skaistais princis Čārlijs saskaņā ar leģendu vēl tikai grasījās saņemt troni un ieradās šajā mauriņā muižas priekšā iedzert tēju, lielākā daļa brīnišķo koku droši vien vēl bija pavisam tievi stiebriņi. Bija skaidri redzams, ka ar mīlestību, uzmanību, cirpšanu un dēstīšanu šo īpašumu varētu pārvērst par zaļu parku, kura vidū muižas ēka gozētos kā dārgakmens ietvarā.
Pirmās grūtības radās pavisam drīz. Aizņemties divdesmit piecus tūkstošus mārciņu bija ļoti jauki, tomēr šo naudu vajadzēja atdot. Tātad nācās pēc iespējas ātrāk doties nākamajā ekspedīcijā, lai iegūtu materiālu vēl vienai grāmatai. Ārkārtīgi negribīgi es iecēlu par pārvaldnieku savu draugu, kuram, kā šķita, varēja uzticēties.