- Ziniet ko, Darel? - viņš pēkšņi ievaicājās.
Es gudroju, kādu gan vērīgu un žilbinošu komentāru par dzīvnieku uzvedību šis lieliskākais no Anglijas dzīvajiem biologiem grasās man sniegt.
- Jā, ser? - es, elpu aizturējis, gaidīju atbildi.
- Tas bija vienigais lesbiskās mīlas attēlojums starp cilvēku un lauveni, kādu jebkad biju redzējis, - viņš pilnā nopietnībā teica.
Es nospriedu, ka pēc šā komentāra jebkurš sarunas turpinājums būtu lemts atslābumam, tāpēc devos prom.
1959. gada 14. martā Džērsijas zoodārzs kļuva par realitāti. Tā pirmie iemītnieki bija visdažādākie radījumi, kurus biju atvedis no Rietumāfrikas un nobēdzinājis savas māsas dārzā Bornmutā (šajā visveselīgākajā no piejūras kūrortiem) līdz brīdim, kad viņiem nāksies kļūt par jaunā zoodārza pamatkapitālu. Dzīvniekus aizgādāja uz Džērsiju, un manas māsas kaimiņi visi kā viens atvieglojumā nopūtās.
Protams, vairākus mēnešus pirms dzīvnieku ierašanās Les Augres muižā risinājās drudžaina rosība. Apkārt skraidīja galdnieki un mūrnieki, klādami cementu, darinādami krātiņus no itin visa, kas gadījās pa rokai. Krātiņi uz kājām, kā mēs tos dēvējām, tika darināti no neaptēsta koka, ķēžu galiem un drāšu sieta. Iepakojuma redeļu kastes tika prasmīgi pārveidotas par slēptuvēm, un mums noderēja katrs vietējā izgāztuvē dabūjamais dzelzs caurules gals vai skārda gabals. Mēs pārveidojām itin visu, ko cilvēki bija aizmetuši kā nederīgu, par dzīvnieku patvērumu. Krātiņi bija neveikli un neglīti, toties noderīgi un novietojami itin visur.