Kādu pēcpusdienu, kad tuvumā neviena nebija, abi ņēmās ārdīt sava būra režģi. Mana māte ar tējas tasi rokā tikko bija iekārtojusies pie televizora, kad izdzirda valdonīgus klauvējienus pie ārdurvīm. Viņa apjukusi devās atvērt un ieraudzīja Čārliju un Lulū. No abu pērtiķu izturēšanās bija skaidri saprotams, ka tie ieradušies viesos, priecājas, ka māte ir mājās, un ir pilnīgi pārliecināti, ka viņa tos uzņems ar tieši tādu pašu sajūsmu. Mana māte bija 4 pēdas 8 collas [2] gara, šimpanzes sniedzās viņai līdz viduklim. Būdama sieviete, kas kritiskās situācijās nekad nezaudē galvu, māte neapmulsa, bet ieaicināja abus pērtiķus iekšā kā godājamākos viesus, nosēdināja uz dīvāna un pasniedza lielu kasti ar šokolādes konfektēm un kārbu ar biskvītiem. Kamēr šimpanzes mielojās ar šiem nedzirdētajiem labumiem, māte aši piezvanīja un ziņoja par bēgļu atrašanās vietu. Viņai nebija ienācis prātā, ka pērtiķi būtu varējuši to nopietni savainot - māte gluži vai apjuka, kad es bāru viņu par pērtiķu ielaišanu dzīvoklī.
- Bet, mīļais, - viņa žēlabaini teica, - viņi atnāca uz tēju, - un tad domīgi piemetināja, - turklāt uzvedās krietni vien labāk par dažiem cilvēkiem, kuri ierodas pie tevis.