Reiz tajās senajās dienās mums piederēja milzīgs, ļoti skaists tīklotais pitons, vārdā Pitagors. Viņš bija pilnas divpadsmit pēdas garš un tik resns kā regbija spēlētāja ciska - tātad spēks, ar kuru jārēķinās. Viņš mitinājās mūsu toreizējā Rāpuļu mājā, būris bija slikti konstruēts un ātri vien kļuva dzīvniekam par mazu. Pasteigšos norādīt, ka nebiju šo būri darinājis pats, tas bija manā prombūtnē saimniekojušā pārvaldnieka roku darbs. Priekšpusi veidoja divas lielas stikla plāksnes, kuras varēja paslidināt vienu otrai garām, tādējādi būri, kurā mitinājās tāds potenciāli bīstams radījums kā Pitagors, bija ārkārtīgi grūti iztīrīt, ja vien rāpuli vispirms neizvilka ārā. Tas bija trīs vīru darbs - diviem vajadzēja savaldīt Pitagoru, kas enerģiski pretojās, un iemīcīt viņu milzīgā veļas grozā, trešajam bija jātīra būris. Kaut arī parasti pitons uzvedās pavisam rāmi, viņam ļoti nepatika, ka viņu ņem rokās, tāpēc visiem darbiniekiem bija stingri aizliegts mēģināt tikt galā ar šo uzdevumu vienatnē. Džons Hārtlijs - glīts, tikko skolu beidzis puisis, kura augums atsauca atmiņā žirafi, bija pie mums nostrādājis gadu un darbā izrādījis tādu aizrautību, ka mēs viņam uzticējām rāpuļu uzraudzīšanu. Kādu vakaru Džona entuziasms izspēlēja ar puisi ļaunu joku. Mijkrēslī, kad zoodārzs jau bija slēgts, es gāju garām rāpuļu mājai un saklausīju no iekšienes skanam slāpētus palīgā saucienus.