Potsilu es tiku iemantojis Rietumāfrikā, kad tas bija tikko dzimis un vēl akls. Tiklīdz viņam atvērās acis un izauga piena zobi, es sapratu, ka audzinu īstu briesmoni. Potsils dzīvoja, lai ēstu, un klupa virsū itin visam, kas gadījās tuvumā, - vienalga, dzīvam vai nedzīvam. Mācību grāmatās minētais apzīmējums "visēdājs" šim radījumam piemita vispilnīgākajā mērā. Nebija nekā tāda, kam Potsils nekluptu virsū ar sajūsmas spiedzieniem, pat ja šis kumoss bija kaut kas tik atbaidošs, ka ikvienas citas sugas pārstāvji to būtu noraidījuši kā neēdamu. Viņa karstākā vēlēšanās dzīvē bija apēst cilvēku, turklāt šo mērķi zvēriņš nepavisam neuzskatīja par nesasniedzamu. Tādējādi civeta būra tīrīšana bija bīstams darbs, jo Potsils, kaut arī izskatījās letarģisks, kuņģa sulu ietekmē spēja kustēties ātrāk par zibeni. Vienu no savām visiespaidīgākajām rētām es guvu no Potsila, tāpēc par šķiršanos no viņa man dalītu jūtu nebija. Kādu ritu es gāju garām viņa mājoklim un ieraudzīju jaunu zoodārza darbinieku tīrām Potsila būri. Potsils izskatījās rāms kā kaķis, tāpēc neko nezinošais jauneklis bija vienkārši pacēlis dzīvnieku aiz čupra un piespiedis sev pie krūtīm, lai ar otru roku varētu iztīrīt būri. Šāda veida naivums reizēm palīdz, jo dzīvnieks no tā pilnīgi apjūk. Muļķīgā kārtā es nolēmu palīdzēt.