-     Paklau, es paturēšu to dzīvnieku, - es teicu, - viņš mani pazīst.

Pieliecies uz priekšu, es sagrābu Potsilu aiz čupra. Pēc tam taisījos saķert viņa asti. Šādā veidā izdodas pasargāties gan no zvēra žokļiem, gan nagiem. Taču, iekams paguvu to izdarīt, man aiz muguras iepriecināta balss teica: - Jūs noteikti esat misters Darels! - Šī balss novērsa manu uzmanību un deva Potsilam iespēju. Karādamies manā rokā kā virves galā, viņš izveicīgi sagriezās līkumā un iecirta savus sirpjveidīgos nagus manas rokas locītavā. Nagiem tūlīt pat sekoja arī vesels kom­plekts zobu, par kādiem civetu apskaustu pat zobenzobu tīģera mazulis. Cilvēks laikam gan vienmēr jūtas pārsteigts par to, cik daudz viņam ir asiņu, jo parasti ar tām nešķiežas vairāk, kā nepieciešams. Tiklīdz Potsila ilkņi ieurbās manā rokā kā no­kaitētas žiletes sviestā, es, kā likās, zaudēju vismaz trīs pintes savas dzīvības sulas sekundē. Man kaut kā izdevās apspiest neprātīgo sāpju kliedzienu un pārvērst to labrītā. Pagriezies es ieraudzīju divas vecas kundzītes ar laumiņu cepurītēm galvā un platos smaidos savilktām sejām.

-     Piedodiet, ka iztraucējām jūsu rotaļas ar kustonīšiem, - teica viena no laumiņām, - bet mums noteikti vajadzēja jums pateikt, cik ļoti priecājamies par jūsu zoodārza apmeklējumu.