- Paldies, - es ķērkstošā balsī atteicu.
- Visi dzīvnieki izskatās tik laimīgi un paēduši, - viņa turpināja.
- Mēs cenšamies tiem dot vislabāko, - es paskaidroju, kamēr Potsils, sajūsmā ņurdēdams, turpināja ēsties pa manu roku no locītavas tālāk uz priekšu. Asinis plūda raženāk nekā jebkurai Drakulas filmas varonei, tomēr es pamanījos turēt dzīvnieku tā, ka laumiņas to neredzēja.
- Vai jūs ar visiem dzīvniekiem katru dienu spēlējaties? - otra laumiņa dedzīgā interesē apjautājās.
- Nē, nē, ar visiem nē, - es teicu.
- Tikai ar saviem mīluļiem - tādiem, kā šis? - minēja vecākā no laumiņām.
- Jā, - es apstiprināju un vienlaikus prātoju, cik daudz asiņu cilvēks zaudē, pirms paģībst.
- Cik mīļi - dzīvniekiem tas laikam ļoti patīk. Un dzīvnieki noteikti ļoti mīl jūs, - jaunākā turpināja.
- Jā, protams, - es teicu, kamēr Potsila zobi mala druskās manus pirkstu kauliņus, - viņi… ēēē… ļoti pieķeras.
- Nu ko, mēs jūs nekavēsim, zinām, cik aizņemts jūs esat, - teica vecākā laumiņa. - Mēs ļoti jauki pavadījām laiku. Liels paldies.
Kad viņas beidzot gāja prom, es dzirdēju vienu sakām: - Uzreiz redzams, cik ļoti viņš mīl dzīvniekus, vai ne, Edīt? - Ja kundzītes zinātu, ko es tobrīd jutu pret Potsilu, viņas neapšaubāmi būtu izsaukušas RSPCA*.