Kārters Votsons, iespiedis padusē jaunāko žurnāla nu­muru, lēni gāja pa pilsētu, ziņkāri skatīdamies apkārt. Divdesmit gadu bija apritējis, kopš viņš bija gājis pa to ielu, un visur varēja redzēt lielas, pārsteidzoši lielas pār­maiņas. Toreiz, kad viņš, puišelis būdams, siroja pa šīs Rietumu pilsētas ielām, tajā bija trīsdesmit tūkstošu iedzī­votāju, bet tagad — trīssimt tūkstošu. Tajā laikā šī pati iela bija klusa strādnieku kvartāla iela. Tagad te zēla un plauka netiklu izpriecu iestādījumi, čumēja un mudžēja ķīniešu un japāņu veikali un pagrabiņi pamīšus ar visze­mākās šķiras satikšanās istabām un dzertuvēm. Viņa jau­nības gadu klusā ieliņa bija pārvērtusies par visbandītis­kāko pilsētas kvartālu.

Votsons palūkojās pulkstenī. Pusseši. Viņš labi zināja, ka tādās vietās šajā dienas laikā valda klusums, un tomēr nespēja pārvarēt ziņkāri. Visus šos divus gadu desmitus, klaiņodams un pētīdams sociālos apstākļus visā pasaulē, viņš bija saglabājis atmiņas par savu dzimto pilsētu kā par jauku un sirdij dārgu stūrīti. Te notikušās metamorfozes pārsteidza viņu. Viņš nolēma turpināt pastaigu un paska­tīties, cik zemu savā negodā kritusi viņa pilsēta.

Un vēl kas: Kārteram Votsonam piemita asa sociālā un pilsoniskā apziņa.