Būdams bagāts un neatkarīgs, viņš nelabprāt izšķieda enerģiju izsmalcinātās tējas dzeršanās un dinejās, bet pret aktrisēm, sacīkšu zirgiem un tamlīdzīgām izklaidēm bija pilnīgi vienaldzīgs. Kārtera Vot- sona jājamzirdziņš bija ētikas jautājumi, un viņš iedomājās, ka ir labs reformators, lai gan viņa aktivitāte izpaudās galvenokārt tādējādi, ka viņš sadarbojās ar biezajiem žurnāliem un ār savu vārdu izdeva spoži uzrakstītas, gudras grāmatas par strādnieku šķiru un nabadzīgo kvartālu iemītniekiem. Dažiem no divdesmit septiņiem darbiem, kas bija atnesuši viņam slavu, bija šādi nosaukumi: «Ja Kristus ierastos Jaunorleānā», «Izsūktais strādnieks», «Dzīvokļu reforma Berlīnē», «Anglijas lauku grausti», «Istsaidas iedzīvotāji», «Reforma pret revolūciju», «Universitātes pilsētiņa — radikālisma perēklis» un «Civilizācijas alu cilvēki».
Tomēr Kārters Votsons nebija ne slims, ne fanātisks. Šausmās viņš nevis pazaudēja galvu, bet pētīja un atmaskoja tās. Viņam bija svešs arī naivs entuziasms. Viņu glāba humora izjūta, lielā pieredze un piesardzīgā rakstura filozofiskā ievirze. Viņš neticēja zibenīgu pārmaiņu teorijām un uzskatīja, ka sabiedrība var kļūt labāka tikai mokoši lēnā un grūtā evolūcijas gaitā. Nav ne īsu ceļu, ne pēkšņas atdzimšanas. Cilvēcei jāsasniedz pilnība tikai mokās un ciešanās, tāpat kā sociālā pilnība sasniegta agrāk.