Sols Vitbergs būtu aiz apbēdinajuma iekodis sasistajā un uztūkušajā lūpā, ja tā tik stipri nesāpētu. Bet viņš saņēma sevi rokās un skaidri un ticami izstāstīja visu.

—   Godājamais tiesnesi, — teica Votsons, — es gribētu, lai jūs pajautājat, ko viņš darīja manos īpašumos.

—  Jautājums vietā. Ser, ko jūs darījāt mistera Votsona īpašumos?

—   Es nezināju, ka tie ir viņa īpašumi.

—       Tā ir ielaušanās svešā teritorijā, godājamo ties­nesi! — teica Votsons. — Brīdinājuma zīmes ir izliktas redzamā vietā.

—       Es neredzēju nevienu zīmi, — taisnojās Sols Vit­bergs.

—   Es pats esmu redzējis tās! — izgrūda tiesnesis.

—  Tās nevar neredzēt. Un es brīdinu, ser: ja mēģināsiet izlocīties ar meliem tādos sīkumos, var rasties šaubas par daudz svarīgākiem punktiem jūsu liecībā. Kāpēc jūs iesi- tāt misteram Votsonam?

—       Godājamais tiesnesi, es jau teicu, ka neiesitu ne­vienu reizi.

Tiesnesis paskatījās uz Kārtera Votsona sasisto un uz- pampušo seju, tad bargi palūkojās uz Solu Vitbergu.

—       Paskatieties uz šī cilvēka vaigu! — viņš nodārdi- nāja. — Ja jūs neesat ne reizi sitis, kā tas var gadīties, ka viņš ir tā sadauzīts un savainots?

—   Kā jau paskaidroju …