Tā Sols Vitbergs ieguva plašu priekšstatu par nepatiesu liecību mākslu. Sēdēdams savā augstajā krēslā, viņš bieži ar iecietību bija klausījies nepatiesas liecības šādos safabricētos gadījumos, bet te nepatiesa liecība pirmo reizi vērsās pret viņu pašu, turklāt viņš vairs nesēdēja tiesneša krēslā, tiesas izpildītāju, polismeņu nūju un cietuma kameru sargāts.
— Godājamais tiesnesi! — viņš iesaucās. — Es nekad neesmu dzirdējis tik nekaunīgus melus…
Votsons pielēca kājās.
— Godājamais tiesnesi, es protestēju. Jūsu pienākums ir lemt, kur taisnība, kur meli. Lieciniekam tikai jāizstāsta, kā viss noticis. Viņa paša viedoklim vispār nav nekāda sakara ar lietu.
Tiesnesis pakasīja pakausi un diezgan flegmātiski izrādīja savas dusmas.
— Pilnīgi skaidrs, — viņš sacīja. — Esmu pārsteigts par jums, mister Vitberg. Jūs apgalvojat, ka esot tiesnesis, ka labi pārzināt tiesvedību, un tomēr rīkojaties tik pretlikumīgi. Jūsu izturēšanās un rīcība, ser, liek man domāt, ka jūs esat kaktu advokāts. Šis ir vienkāršs vardarbības un piekaušanas gadījums. Mēs esam te, lai noskaidrotu, kurš pirmais sitis, un mūs neinteresē, kā jūs vērtējat mistera Votsona personiskās īpašības. Stāstiet tālāk!