—       Pateicos. Vai tas taisnība, ka jau četrsimt gadu uz Tranajas nav karu?

—       Nevis četrsimt, bet sešsimt gadu, — Melits pār­laboja. — Karu nav un arī turpmāk, domājams, ne­būs.

—   Man stāstīja, ka pie jums neesot noziedzības.

—   Fakts.

—       Un šeit nav ne policijas, ne tiesu, nav neviena šerifa, izmeklētāja, tiesas izpildītāja vai bendes, nav ne cietumu, ne labošanas darbu nometņu, ne citu ieslo­dzījuma vietu…

—       Tas viss mums nav vajadzīgs, — Melits paskaid­roja, — jo nav taču noziegumu.

—       Esmu dzirdējis, — Gudmens teica, — ka pie jums nav arī nabadzības.

—       Par nabadzību arī es neesmu dzirdējis, — Melits pasmaidīja. — Vai tiešām jūs nevēlaties cigāru?

—       Nē, pateicos, — Gudmens, dziji satraukts, paska­tījās ministram acīs. — Vai tas nozīmē, ka jūs esat radījuši stabilu ekonomiku, neizmantojot ne sociālistis­kas, ne komunistiskas, ne fašistiskas, ne arī birokrātis­kas metodes?

—   Pilnīgi pareizi, — Melits piekrita.

—       Citiem vārdiem, jūsu sabiedrība ir privātīpašnie- ciska, tajā zeļ brīvā iniciatīva, bet varas orgānu uzde­vumi reducēti līdz minimumam.

Melits pamāja ar galvu.

—       Jā. Planētas valdībai ir samērā nenozīmīgas fun­kcijas: tai jārūpējas par veciem cilvēkiem, par dabas aizsardzību un tā tālāk.

—       Vai tiešām jūs esat atraduši paņēmienu, kā, val­dībai neiejaucoties un pat neiekasējot nodokļus, sadalīt bagātības, paņēmienu, kas dod iespēju īstenot katra indivīda vēlēšanos? — Gudmens painteresējās.