—   Jā, protams.

—   Un vai taisnība, ka Tranajas valdība nepazīst ko­rupciju?

—    Absolūti, — Melits sacīja. — Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ mums ir ļoti grūti pierunāt cilvēkus ieņemt jebkuru valsts amatu.

—    Tātad kapteinis Sevidžs nav melojis! —Gudmens, vairs nespēdams apslēpt sajūsmu, iesaucās. — Utopija tomēr pastāv!

—   Mums šeit patīk, — ministrs bez īpašas kautrības atzinās.

Dziļi ievilcis elpu, Gudmens jautāja:

—   Bet vai man atļaus šeit palikt?

—    Kāpēc gan ne? — Melits izņēma no rakstāmgalda atvilktnes veidlapu. — Mums nav nekādu imigrācijas ierobežojumu. Sakiet, lūdzu, — kāda ir jūsu profesija?

—   Uz Zemes es ibiju robotu konstruktors.

—   Šajā nozarē atrast darbu pie mums nav grūti.

Melits sāka aizpildīt veidlapu. Piliens no viņa spal­vas nokrita uz papīra un izplūda tintes traipā. Ar nevē­rīgu rokas kustību ministrs aizmeta spalvu. Tā sa­šķīda, atstājot uz sienas vēl vienu zilu plankumu.

—    Veidlapu aizpildīsim citu reizi, — viņš teica, omu­līgi atlaizdamies krēslā. — Es tagad neesmu noskaņots ķēpāties ar tādiem niekiem. Došu jums tikai vienu pa­domu. Mēs šeit, uz Tranajas, uzskatām, ka esam nonā­kuši diezgan tuvu Utopijai. Ja nemaldos, tā jūs pats to formulējāt… Taču mūsu valsti nevar saukt par augsti organizētu. Mums nav sarežģīta likumu kodeksa. Mēs dzīvojam, vadoties no dažiem nerakstītiem likumiem vai, ja vēlaties, paražām, ar kurām jūs drīz iepazīsi­ties. Tad, lūk, es gribu jums ieteikt — tā, protams, nav pavēle — šīs paražas ievērot.