—       Es biju aizņemts, — Melits it kā atvainodamies teica.

—   Varbūt iepazīstināt jauno cilvēku ar Mīnu Venzi?

—   Nav viņa tips.

—   Bet Zanna Vleja?

—        Lūk, tā ir ideja! — Melits pamirkšķināja Gudme­nam. — Apburoša jauna dāma. — Viņš izņēma no

atvilktnes otru pildspalvu, uzrakstīja uz papīra lapiņas adresi un pasniedza Gudmenam. — Sieva piezvanīs, lai Zanna jūs rītvakar gaida.

—   Un noteikti apciemojiet mūs! Atnāciet kādreiz uz pusdienām, — Melita kundze piebilda.

—   Ar lielāko prieku. — Gudmens neveikli paklanī­jās; no tādas laipnības viņam jau sāka reibt galva.

—   Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties.

Ministrs nospieda sarkano pogu, un Melita kundze izgaisa zilganā spīdumā.

—   Laiks slēgt šo bodīti, — Melits, uzmetis skatienu pulkstenim, konstatēja. — Nedrīkst pārāk ilgi strādāt, citādi ļaudis vēl palaidīs nez kādas baumas. Atnāciet citu reizi, tad aizpildīsim veidlapu. Atklāti sakot, jums derētu ierasties ar vizīti pie virsprezidenta Borga Nāci­jas pilī. Lai gan … viņš droši vien pats ieradīsies pie jums. Tikai raugieties, lai vecais lapsa neapved jūs ap stūri, un neaizmirstiet rītvakar apciemot Zannu.

Ministrs viltīgi pamirkšķināja Gudmenam un pava­dīja viņu līdz durvīm.

Dažas sekundes vēlāk, stāvēdams uz ietves, Gudmens teica sev:

—  Tā ir Utopija. īsta, patiesa, simtprocentīga Uto­pija.