— Varat nešaubīties, ser! — Gudmens izjusti sacīja.
— Man nav ne mazākās vēlēšanās apdraudēt jūsu paradīzē valdošo kārtību.
— O, par mums es neraizējos, — Melits iesmējās.
— Šajā gadījumā runa ir par jūsu drošību. Starp citu, iespējams, ka mana sieva arī gribēs jums dot kādu padomu.
Viņš nospieda lielu, sarkanu pogu uz rakstāmgalda. Istabā nez no kurienes pēkšņi radās zilgans spīdums, kas mirkli vēlāk materializējās, pārvērzdamies par skaistu, jaunu sievieti.
— Labrīt, dārgais! — viņa teica Melitām.
— Nu jau drīz būs vakars, — Melits pasmaidīja.
— Dārgā, šis jauneklis atlidojis no Zemes un vēlas dzīvot uz Tranajas. Es viņam devu nepieciešamos padomus. Ko vēl mēs varētu izdarīt viņa labā?
Melita kundze mazliet padomāja, tad jautāja Gudmenam:
— Vai esat precējies?
— Nē.
— Viņš jāiepazīstina ar kadu jauku meiteni, — Melita kundze sacīja. — Vecpuiši pie mums nav sevišķā cieņā, kaut gan dzīvot vecpuišos, saprotams, nav aizliegts. Pagaidiet… Kā būtu, ja mēs iepazīstinātu viņu ar to simpātisko Driganti?
— Viņa ir saderinājusies.
— Tiešām? Vai tad* es tik ilgi būtu atradusies sta- sisā? Dārgais, tas nu gan nav sevišķi prātīgi…